Par bezizeju

Traks stāsts par to kā es iestrēgu trenažieru zāles tualetē. Itkā sīkums, bet tomēr nepatīkami apzināties, ka reizēm starp ausīs ir tāds tukšums, ka liekas, ka veselais saprāts aizbraucis garās brīvdienās.

Nu jau pagājuši vesli divi mēneši kopš esmu atsācis apmeklēt trenažieru zāli. Iepriekš šo nodarbi pārtraucu pēc veiksmīgas muguras traumas iegūšanas un vēlākas tās atsvaidzināšanas.

Vispār notikums ir jau pāris nedēļas sens, bet katram gadījumam piefiksēšu.

Tātad. Man tiešām riebjas pūļi ar nepazīstamiem cilvēkiem tādēļ zāles apmeklējumu atlieku uz vēlu vakaru 21:00 – 21:30. Tā tas bija arī Tajā otrdienā, kad visu padarīšanu beidzu neilgi pirms 23:00. Nomazgājos, sapakojos un pirms braukšanas mājās nolēmu iebizot ģērbtuvju WC, lai arī zināju, ka pie reģistratūras arī tāda ir, bet tas tobrīd nelikās svarīgi.

Iegāju es iekšā un jau gribēju aizkrampēt durvis, pagriežot “atslēgas” sviru, kad konstatēju, ka plastmasas puļķis ir noņemts un palicis tikai neliels, kvadrātains strupulītis, kuru knapi varēja satvert ar pirkstiem…

Šajā brīdī nepieciešams neliels ieskats divas nedēļas senā pagātnē, kad iegāju šajā pašā WC, ieslēdzos un pusceļās durvis atsprāga vaļā, jo izrādās durvju aiztaisīšanas mehānisms tomēr nenostrādāja. Bet cilvēks bija pieklājīgs un godīgi durvis aizvēra.

Šo apstākli un plastmasas puļkas trūkumu man vajadzēja nopietni apsvērt pirms izdarīju nākamo darbību – satvēru kantaino metāla strupulīti, kas bija palicis pāri no kādreizējā aizbultāšanās mehānisma un pagriezu to par 45 grādiem. Konstatēju, ka brīnumainā kārtā durvis ir ciet. Pēc pāris sekundēm, kad flīzes uz sienas sāka likties pārāk garlaicīgas, sāku domās apvienot faktus: noņemtais plastmasas štrunts + atgadījums pirms divām nedēļām. Sagribējās uzreiz iet pie durvīm un mēģināt dabūt vaļā, bet veselais saprāts brīdināja, ka labāk pabeigt to, kas iesākts un tikai tad nervozēt par iespējamo pārtikšanu no tualetes papīra, ja durvis nebūs attaisāmas un mani uz sitiena nevarēs dabūt ārā.

Kā izrādījās, tad veselajam saprātam patiešām bija jēga uzticēties, jo durvis izrādījās ļoti ciet un metāla strupulīti es vairs pagriezt nevarēju. Sāku apsvērt iespējamos glābšanās variantus. Skaidrs bija tas, ka es nebiju pēdējais ģērbtuvēs un sliktākajā gadījumā varēju kādu vēl sasaukt, bet kaut kā bija jau kauns par to, ka es jau savas divas minūtes bija izmisīgi raustījis durvis. Tobrīd iešāvās prātā doma, ka, ja pirksti par vājiem, tad plaķenes būtu tieši laikā. Diemžēl tādas mantas man nebija, tādēļ sāku apsvērt alternatīvas, izmisīgo klauvēšanos un palīdzības lūgšanu atliekot uz vēlāku laiku. Un tajā brīdī ienāca prātā doma, ka kaut ko mazliet izturīgāku par maniem pirkstiem varu izveidot no atslēgām, kuras bija džinsu kabatā un tobrīd no sirds nopriecājos, ka biju jau paspējis pilnībā pārģērbties, jo šortu kabatā šādu ekstru nenēsāju.

Sekoja neliela mocīšanās ar atslēgām līdz beidzot tiku ārā.