Ieraudzīju paziņu
Ar suni tādu maziņu.
Es viņam priecīgs māju māju,
Galu galā pārdomāju,
Piegāju un iespēru pa kāju.

Vakardien veicu eksperimentu, braucot mājās klausījos Radio 101 ziņas un mēģināju noteikt pozītīvo/negatīvo ziņu sižetu proporciju. “Palielinājies iztikas minimums”, “Alpos gājuši bojā 9 cilvēki”, “Japānā plūdos miruši X cilvēki” utt. Eksperimenta rezultāti mani, maigi sakot, šokēja  – pozitīvo ziņu sižetu skaits bija apaļa nulle.

Dārgie vietējie žurnaļugas, es saprotu, ka jūs ir iedvesmojusi Statoil reklāma “netaisiet bākā kokteili”, bet nu šis jau ir mazliet par traku. Kā gan var cerēt, uz pozitīvi noskaņojumu sabiedrībā, ja visapkārt cirkulē tikai izteikti negatīvas ziņas?

Nu jau pagājis labs laiks, kopš no vietējiem ziņu izlaidumiem bēgu kā velns no krusta un viss liecina par to, ka kamēr vietējiem žurnālistiem neiemācīs saskatīt ne tikai negatīvo, bet arī pozitīvo, tikmēr nekas ne manā attieksmē, ne sabiedrībā kopumā nemainīsies.

Teksts aizlienēts un nedaudz modificēts. Viss jau būtu baigi labi, bet piedziedājums ar jauno interpretāciju galīgi neklapē 

Kamēr vieni ierīko bunkurus un veido tajos pārtikas krājumus gadījumam, ja piepildās sliktakais scenārijs un puse planētas iedzīvotaju kļūst par zombijiem, tikmēr es reizēm mēdzu domāt par kaut ko krietni vien iespējamāku.

Pieņemsim, ka kaut kādā mistiskā veidā persona X ir ieguvusi spēju teleportēties. Pieņemsim arī to, ka pēc teleportācijas X saglabā ātrumu ar kādu tas pārvietojas telpā. Viss itkā ir skaisti, bet iedomāsimies situāciju, ka persona X tiek mesta lejā no liela augstuma. Pieņemsim arī to, ka X nepaspēj laicīgi noreaģēt uz kritienu un aizteleportēties uz drošu vietu. Tas nozīmē to, ka brīdī, kad X ir gatavs teleportācijai, tas jau ir uzņēmis zināmu ātrumu, kurš straujas piezemēšanās gadījumā var izrādīties nāvējošs.

Kāds X ir labākais variants izkļūšanai no situācijas? Neesmu pārliecināts, ka teleportācija ūdenī nesamīcīs visus iekšējos orgānus. Var, bez šaubām, aizteleportēties uz kaut kādu piepūšamo atrakciju vai batutu, tomēr ir sajūta, ka var izdomāt arī kaut ko vēl elegantāku ar mazāku satraumēšanās risku.

Lūk video, kurā dzirdams Hendeļa gabals “Zadok the Priest”. 1992. gadā kāds “kantoris” pasūtīja šī skaņdarba adaptāciju savām vajadzībām. Vai vari, noklausoties šo te Hendeļa originālo gabalu, pateikt, kur tiek izmantota 1992. gadā pasūtītā adaptācija? (pateikšu priekšā: ja nevari atpazīt meldiņu pēc noklausītām 30 sekundēm, tad tālāk var arī īpaši nepūlēties kaut ko saklausīt)

Diesmiņa bez īpašas melodijas, bet ar ļoti melodisku piedziedājumu. Ja kāds veikals saskata līdzību ar sevi, tad lai vaino pats sevi. Izpilda dāmas:

Ceturdien uzvilku galvā mici,

Un es aizbraucu uz SPICI

Lai mierīgas man sirdsapziņas,

Meklēju es dāvaniņas

Apmeklēju daudzas bodes,

Dažās atradu tik kodes.

Tā ar neko nenopirku,

Sanāk, ka par velti mirku.

Uz galvas tā kā Raiņa sējums,

Uzkrīt doma – BEIDZIES KRĒJUMS

Krējums viens kā vilka pase

Šoreiz derēs ātrās apkalpošan’s kase.

Rinda tikai divi metri

Pirms manis pircēji vien četri.

Paiet stundas ceturksnis

Sāku palikt izmisis

Kaut rinda tikai divi metri

Pirms manis pircēji vien četri.

Ak kaut man matos būtu bante

Kasi aizņem RIMI tante.

Nokrāvusi preču čupu

Laikam vārīs mājās zupu.

Tā šī tante nekaunīgā

Taisa sastrēgumus Rīgā.

Mož tai pa ģīmi sist ar lasi,

Lai atbrīvo tā ekspres kasi?

Uz augšu tā pastiepusi snīpi,

Redzams kārojas tai pīpi.

Attaisīs tā maciņu,

Kad dabūs smēķu paciņu.

Jau cetrutdaļstunda pagājusies,

Bet tante vēl nav iepirkusies.

Beidzot piekrauj šamā lielo maisu,

Un aiziet, sabojājot gaisu.

Sanāk, ka pērkot krējumu vienu

Pie kases pavadīju visu dienu.

Piedziedājums vairākas reizes īpaši skaļā balsī: nāc uz RIMI, nāc uz RIMI, nāc, nāc!

Ar visu augstāk rakstīto gribēju teikt, ka kaut kāda SPICEs RIMI tante uztaisījās par baigo karalieni un izmantojot dienesta stāvokli 😀 😀 😀 ielīda ar saviem superlielajiem pirkumiem ātrās apkalpošanas kasē, kaut ko nomudījās un nobloķēja kasi uz kādām 15 minūtēm! Un tas viss laikā, kad cilvēki steidza veikt pirmsziemassvētku pirkumus, kā rezultātā pircēju bija daudz un ātrās apkalpošas kase bija tiešām liela priekšrocība tādiem kā man, kuri tik vien kā krējumiņu gribēja nopirkt, ko vakarā gardu muti notiesāt, sēžot pie eglītes.

Darba laiks, ja stundas 3 kā beidzies,

Bet no darba projām neesmu es steidzies,

Šefs domā, ka tā manas uzcītības zīme,

Bet es nezināju, ka uz galda izlijusi līme

Traks stāsts par to kā es iestrēgu trenažieru zāles tualetē. Itkā sīkums, bet tomēr nepatīkami apzināties, ka reizēm starp ausīs ir tāds tukšums, ka liekas, ka veselais saprāts aizbraucis garās brīvdienās.

Nu jau pagājuši vesli divi mēneši kopš esmu atsācis apmeklēt trenažieru zāli. Iepriekš šo nodarbi pārtraucu pēc veiksmīgas muguras traumas iegūšanas un vēlākas tās atsvaidzināšanas.

Vispār notikums ir jau pāris nedēļas sens, bet katram gadījumam piefiksēšu.

Tātad. Man tiešām riebjas pūļi ar nepazīstamiem cilvēkiem tādēļ zāles apmeklējumu atlieku uz vēlu vakaru 21:00 – 21:30. Tā tas bija arī Tajā otrdienā, kad visu padarīšanu beidzu neilgi pirms 23:00. Nomazgājos, sapakojos un pirms braukšanas mājās nolēmu iebizot ģērbtuvju WC, lai arī zināju, ka pie reģistratūras arī tāda ir, bet tas tobrīd nelikās svarīgi.

Iegāju es iekšā un jau gribēju aizkrampēt durvis, pagriežot “atslēgas” sviru, kad konstatēju, ka plastmasas puļķis ir noņemts un palicis tikai neliels, kvadrātains strupulītis, kuru knapi varēja satvert ar pirkstiem…

Šajā brīdī nepieciešams neliels ieskats divas nedēļas senā pagātnē, kad iegāju šajā pašā WC, ieslēdzos un pusceļās durvis atsprāga vaļā, jo izrādās durvju aiztaisīšanas mehānisms tomēr nenostrādāja. Bet cilvēks bija pieklājīgs un godīgi durvis aizvēra.

Šo apstākli un plastmasas puļkas trūkumu man vajadzēja nopietni apsvērt pirms izdarīju nākamo darbību – satvēru kantaino metāla strupulīti, kas bija palicis pāri no kādreizējā aizbultāšanās mehānisma un pagriezu to par 45 grādiem. Konstatēju, ka brīnumainā kārtā durvis ir ciet. Pēc pāris sekundēm, kad flīzes uz sienas sāka likties pārāk garlaicīgas, sāku domās apvienot faktus: noņemtais plastmasas štrunts + atgadījums pirms divām nedēļām. Sagribējās uzreiz iet pie durvīm un mēģināt dabūt vaļā, bet veselais saprāts brīdināja, ka labāk pabeigt to, kas iesākts un tikai tad nervozēt par iespējamo pārtikšanu no tualetes papīra, ja durvis nebūs attaisāmas un mani uz sitiena nevarēs dabūt ārā.

Kā izrādījās, tad veselajam saprātam patiešām bija jēga uzticēties, jo durvis izrādījās ļoti ciet un metāla strupulīti es vairs pagriezt nevarēju. Sāku apsvērt iespējamos glābšanās variantus. Skaidrs bija tas, ka es nebiju pēdējais ģērbtuvēs un sliktākajā gadījumā varēju kādu vēl sasaukt, bet kaut kā bija jau kauns par to, ka es jau savas divas minūtes bija izmisīgi raustījis durvis. Tobrīd iešāvās prātā doma, ka, ja pirksti par vājiem, tad plaķenes būtu tieši laikā. Diemžēl tādas mantas man nebija, tādēļ sāku apsvērt alternatīvas, izmisīgo klauvēšanos un palīdzības lūgšanu atliekot uz vēlāku laiku. Un tajā brīdī ienāca prātā doma, ka kaut ko mazliet izturīgāku par maniem pirkstiem varu izveidot no atslēgām, kuras bija džinsu kabatā un tobrīd no sirds nopriecājos, ka biju jau paspējis pilnībā pārģērbties, jo šortu kabatā šādu ekstru nenēsāju.

Sekoja neliela mocīšanās ar atslēgām līdz beidzot tiku ārā.

 

 

Reiz Rumbulā dzīvoja ļoti godīgs un apzinīgs lietoto auto tirgotājs. Viņš bija tik godīgs, ka pat automašīnas bez stikliem tā arī pārdeva kā automašīnas bez stikliem un necentās izlikties, ka šis modelis īpaši paredzēts tiem, kuri ciena svaigu gaisu automašīnā. Un automašīnas bez riteņiem viņš necentās pārdot kā tādas, kas īpaši paredzētas cilvēkiem ar privātajiem stāvlaukumiem. Un viņš arī neslēdza nekādus līgumus ar vietējiem servisiem, lai tie pozitīvi novērtētu pavisam brāķētu auto.

Nu ideja skaidra, puisis bija baigi godīgs. Nu baigi godīgs.

Kādā jaukā dienā pie šī auto tirgotāja atnāca pircējs. Principā pircējs kā jau pircējs, ar acīmredzamu tieksmi neuzticēties Rumbulas auto tirgotājiem. Un tad sākās – Cik jums maksā tas bembis? Cik jums maksā šitas fordiņš? Kāpēc tam tur kraisleram nav stiklu? Jūs esat pārliecināti, ka tas modelis nav īpaši paredzēts tiem, kuri ciena svaigu gaisu mašīnā?

Galu galā noskaidrojās, ka puisim nav pārāk daudz naudas, lai uz bembjiem skatītos un, izvērtējot visus par un pret, izvēle tika izdarīta par labu micukam. Bet, lai gan auto tirgotājs bija godīgs bez gala un cenu nolaida cik vien zemu varēdams, tomēr pa vidu palika vēl 50Ls starpība un pircējs netaisījās piekāpties.

Tajā brīdī ļoti godīgais auto tirgotājs nospļāvās, norija krupi un bija gatavs padoties, pārdodot mašīnu par pašizmaksu. Bet tomēr gribējās, lai arī pircējs izrāda kādu pretimnākšanu.

– Ok, darām tā! – ļoti godīgais pārdevējs ierosināja – Es no mašīnas cenas atlaižu tos 50Ls, bet Jūs… – tobrīd viņa skatiens apstājās pie kāda priekšmeta, kurš tikko bija izņemts no pircēja kabatas – .. bet Jūs man atdodat to pilno cigarešu paciņu, kura Jums ir rokās!

Sekoja vārdu apmaiņa augstos toņos.

***
Nākošajā dienā pie godīgā auto tirgotāja atnāca jauna dāmīte un vēlējās nopirkt ko jauku un vasarīgu.

– Šis auto ir Jums tieši kā radīts, tam pat nav stiklu, lai Jūs varētu izbaudīt spirgto vasaras gaisu. Un tā motora skaņa ir tieši tāda kādai tai jābūt, ja neticiet man, jūs varat aizdzīt mašīnu uz vietējo servisu, lai pārbauda! – pircējai teica godīgais godīgais pārdevējs.. pag.. tas jau laikam vairs nebija godīgais pārdevējs.

***
Andreja kabatā iepīkstējās mazcenas nokia. Īsziņas teksts bija īss un kodolīgs: “Mašīnu nenopirku! Vajag iedzert!”

Andreja sievai bija problēma. Vīrs viņu krāpa. Jau kuro nakti viņš miegā sauca sievietes vārdu, kurš nekādi nelīdzinājās viņas vārdam. Uz jautājumiem migā Andrejs kaut kā neatbildēja, bet viņām esot nomodā viņa baidījās ko jautāt.

A cik ilgi marinēsi? Sekoja skandāls. Liels skandāls. Ļoti liels skandāls.

Nākamās dienas rītā Zigīts sēdēja dzīvokļa virtuvē un smēķēja marļuku, kad pa durvīm ievēlās karbonāde Andreja izskatā. Zigītim pat aizmēķētais marļuks no mutes izvēlās, izdedzinot bumbierenēs pamatīgu caurumu. Šis bija īpašs gadījums, tādēļ Zigīts pacēla no zemes savu izkritušo marļuku. Neko neteikdams aizgāja pie padomju laika sekcijas, attaisīja plauktu un no paša plaukta dziļuma izvilka pavisam noputējušu kosmosiņa paciņu, kuru principā bija plānojis pietaupīt kā dāvanu meitas izlaidumā, bet tā kā viņam nebija ne sievas ne meitas, tad šis šķita piemērots brīdis paciņas realizācijai.

Liels bija viņa pārsteigums, kad Andrejveidīgā karbonāde atteicās no šāda dārguma, izdvešot: – Pie velna šito smēķēšanu,  miegā redzētas Elitas paciņas dēļ no sievas pa muti norāvos…