Pagājušajā ceturtdienā, ap desmitiem vakarā, piestāju es pie viekala, lai iepirktu alu. Tieši pirms manis pie kases stāvēja divas pajaunas damītes. Ievēroju viņas tāpēc, ka vienai no šamām bija superīsi svārki un paliels zilums uz kājas. Iepirkās šamās, izgāja ārā no veikala. Iepirkos arī es, sakrāmējos, izgāju ārā no veikala un devos uz mašīnu. Tumšs jau bija. Bet skatos, ka pie blakus mašīnas notiek zināma rosība. Ahā – tās pašas dāmītes. Viena satraukta rokas pa somiņu un laikam meklē atslēgas. Nu ok, paeju garām, iesežos mašīnā, bet tā kā man vienalga bija vēl jāgaida, tad redzēju arī visu turpmāko.
Pēc kādas pusminūtes atslēgas tiek atrastas – darīts;
Iekāpjam abas mašīnā – darīts;
Iedarbinam mašīnu – darīts;
Ieslēdzam muzonu – darīts;
Atveram logus, lai citi arī dzird, ka mums ir muzons – darīts;
Filmām ir mūzika. Pienācis laiks arī prozai dabūt savu skaņas celiņu. Vismaz šī dziesmiņa skanēja galvā, kad tapa ideja turpmākajam tekstam.
Reiz Zigmārs bija ielūgts uz savas māsasmeitas kāzām. Nesen bija beigusies daudz maz oficiālā pasēdēšana pie galdiem un viesi sāka klaiņot apkārt pa viesu namu. Nevienam nav zināms no kurienes Zigmārs bija izvilcis 0,7L stoļičnaja pudeli, bet viņš bija no tās jau iztukšojis vairak par pusi un, būdams labā omā, sauca visus pie sevis sadzert. Viesi kaut vai aiz pieklājības piekrita.
- Nu bet, Zigīt! – pudeli rokās turēdama, ķiķinādama sauca Zigmāra māsīca Zenta – Bez tosta taču nevar!
Zigmārs manāmi saskāba. Nepatika viņam šīs ceremonijas pirms dzeršanas. Viņam šovakar vienkārši gribējās justies labi. Viņš tik viebās un purināja galvu.
- Nu, Zigīt, beidz lauzties! Es bez tosta nedzeršu! Vai ne tauta!? – Zenta nelikās mierā.
No visas Zentas bļaustīšanās rezultāts bija tāds, ka ap Zigmāru bija izveidojies jau paprāvs tostu dzirdēt gribētāju pulciņš.
- Ejiet, ka jūs visi… – Zigmārs pie sevis nodomāja, bet jau zināja, ka no runas vairs neizspruks.
- Kādu tostu tad jūs gribat? Nekas nenāk prātā… – Zigmārs beidzot izdvesa.
- Par sievietēm! – bez jebkādas vilcināšanās nobļāvās kaut kāda nepazīstama, bet kupla tante.
Zigmārs saminstinājās, ka būs par sāpīgo tematu jārunā, bet gardā grādīgā dzira viņa galvā bija jau pilnībā pārņēmusi vadību, viņš izvilka no kabatas saburzītu marļuka paciņu, izvilka no tās ārā pēdējo cigareti, ar piekto reizi aizšķīla šķiltavas, ievilka treknu dūmu un spēra vaļā.
- Sievietes. Ha! Man ar tām sievietēm ir visādi gājis. Ne vella viņas nesaprotu. Dažādas viņas ir… Vienas.. tādas sulīgas, kā padomju laika papirosi. Citas – vieglas kā vieglie Winstoni. Un tad vēl smagās, kā Rothmans. Un tad ir tādas, kas neaizsniedzamas kā kubas cigāri. Ir arī tādas, kuras atgādina par jaunību, kā vecie labie kosmosiņi. Ir arī tādas, kuras man atgādina Camel iepakojumu. – Un šaja brīdī Zigīts aizsvilās. Nāca ārā visa lielā dzīves sāpe. – Bet ziniet, kas viņām visām ir kopīgs? Ziniet ko? – Zigmārs jau sāka aurot. Telpa pēkšņi sāka smaržot pēc ceptas gaļas. – Ja tikai uz mirkli tu no viņām novērsies, tad viņas tev apdedzina pirkstus!
Šajā brīdī Zigmārs izlaida no pirkstiem līdz pusfiltram nosūkto benčiku, kuru visu laiku bija turējis rokās, kā rezultātā viņam bija apdeguši labās rokas pirksti. Izrāva Zentai no rokām stoļičnaja pudeli, ierāva vienu kārtīgu malku. Iegrūda pudeli Zentai rokās. Nogrīļojās. Nospļāvās uz grīdas. Un izlīgoja ārā pa durvīm.
Visi stāvēja klusi kā pelītes.
Pēc 10 sekundēm durvis atvērās. Zigmārs pabāza iekšā galvu un nošļupstēja – Un visas, kas ir bijušas manā dzīvē ir bijušas tukšas kā šī marļuka paciņa! – Telpā ielidoja par bumbu pārvērsta marlboro paciņa. Durvis aizvērās. Cauri stiklam varēja novērot, ka Zigmārs pielīgoja pie miskastes. Parakās pa izsmēķu nodalījumu, atrada līdz galam nonopīpētu cigareti, kuru jau iepriekš bija noskatījis, ar piekto reizi aizšķīla šķiltavas, ievilka kuplu dūmu un aizlīgoja nezināmā virzienā.
Esmu ļauns. Iekš draudzīgā portāla viena paziņa piespamoja dienasgrāmatas ar F. Dostojevska citātiem. Man ļoti ļoti sagribējās pie pēdējā citāta pierakstīt klāt komentu: “Kad lasīsi D. Brauna ‘Davinči kodu’, lūdzu, nocitē šeit arī visu pirmo nodaļu.”
Protams, es šo komentu drauģeļos neierakstīju, jo pabaidījos, ka es varētu tikt izlidināts no draudzīgo cilvēku saimes un turpmāk vairs nevarētu baudīt pārpublicētas F. Dostojevska un citu domātāju lieliskās atziņas, kā arī neuzzinātu kura fotogrāfija būs ierotējusi profila bildē (te jāpiemin, ka profila bilde tiek mainīta konstanti vairākas reizes nedēļā, pie tam visu laiku tiek rotētas vienas un tās pašas bildes (ar retiem izņēmumiem)). Bet nu kaut kur vajadzēja izteikties. Tāpēc daru to teitan.
Vispār jau man nav nekādu iebildumu pret šādu citātu publicēšanu, jo mans draugu bars draugu dienasgrāmatas raksta tik bieži, ka vairāk par vienu jaunu ierakstu divās nedēļās man nesagaidīt.
P.S. Neesmu nekāds seksuālais maniaks un nepārbaudu šīs dāmas profilu ik pa stundai. Es vienkārši ikdienā uzmetu aci draugu profila izmaiņu sarakstam, kas pieejams ikvienam lietotājam. Un šī dāma tur vienādiņ figurē ar savām izmainītajām profila bildēm.
P.P.S. Man vēl krājumos ir viens traks traks un ļoti nervozs stāsts par to kā es uzkāros tualetē uz durvju roktura, bet to es pietaupīšu kādam augstākās sabiedrības saviesīgam pasākumam, kurā prasīties prasīsies pēc tualetes jokiem.
Zigmārs, gadus 40 vecs neprecēts, kalsns, plikpaurains, jaunietis, kā nopērts suns vilkās atpakaļ uz dzīvokli. Nekas viņa vecpuiša dzīvē nebija pazemojošāks par miskastes iznešanu.
Laiks ārā bija visnotaļ jauks. Saulaina vasaras diena, kuru vislabāk būtu pavadīt pie ūdeņiem. Tomēr Zigmāru vilka atapkaļ pie sava vienīgā patiesā drauga – televizora. Ak cik gan daudz prieka tas bija ienesis viņa dzīvē. Un vēl nelegāli pieslēgtā kabeļtelevīzija. Ko gan vairāk varēja velēties?
Apziņa, ka nākamreiz atkritumu kalnu vajadzēs iznest tikai pēc kāda mēneša viņu uz brīdi uzmundrināja, tomēr karstais laiks lika viņam iespējami ātri atgriezties iekštelpās. Tikko iegājis iekšā pa kāpņutelpas durvīm Zigmārs sajuta nepārvaramu vēlmi uzvilkt kādu dūmu. Līdz piektajam stāvam vēl labs gabaliņš jākāpj, tādēļ Zigmārs piestāja pirmā stāva kāpņu laukumiņā, izvilka no bikšu kabatas nedaudz saņurcītu sarkanā marļuka paciņu, ar piekto piegājienu aizšķīla lētās šķiltavas un ar vienu elpas vilcienu nokūpināja trešdaļu cigaretes. Tagad varēja mierīgi kāpt tālāk.
- Atvainojiet cienītais.. – no mugurpuses atskanēja kāda vīrieša balss.
Nu gan dabūšu trūkties – nodomāja Zigmārs. Atkal jau bļaus par smēķēšanu kāpņutelpā.
- Cienītais, vai kāda cigarete neatrastos? – balss no aizmuguras turpināja.
Zigmārs atviegloti nopūtās, ka nebūs jāuzklausa lamas, tad negribīgi iebāza roku kabatā, izvilka marļuka paciņu un pagriezās pret svešinieku.
- Aizmirsu ieskriet veikalā pēc smēķiem, bet vispirms jāieskrien mājās – noteica nepazīstamais. Tas bija iesvīdis gadus 40 vecs patukls vīrietis ar laulības gredzenu pirkstā. Iepriekš šāds te nebija manīts.
- Mani sauc Andrejs, šonedēļ tikai te ievācos – svešais turpināja.
- Zigmārs. – Zigmārs noteica un paspieda Andrejam roku. Viņš pēkšņi sajutās, kā mazs bērnelis, kas dara nedarbu un tam ir sabiedrotais.
Abi apstājās trešajā stāvā pie loga un jautrās sarunās pavadīja veselas 5 minūtes, katrs izpīpējot pa divām cigaretēm. Un viņiem bija nospļauties par apkārtējo nosodījumu. Un arī par caur dūmiem skraidošajiem bērneļiem viņiem bija nospļauties. Un logu viņi par spīti visiem neattaisīja… Šis bija skaistas un trakiem piedzīvojumiem pilnas draudzības sākums.
Nenoliegšu, ka garlaicības mākts mājās paralēli spēlīšu spēlēšanai uzmetu aci arī “Jaunajam vilnim”.
Viena no lietām, kas mani ieintriģēja bija tiešraide uzreiz 3 kanālos, kur katrā no kanāliem rādīja kaut ko citu. Kā vispār nav kauna to saukt par tiešraidi? Otrajā dienā tiku skaidrībā – pa TV5 laida kaut ko līdzīgu tiešraidei, kura tika pārtraukta reklāmas pauzēs un tad turpināta jau ierakstā. Pa LNT rādīja to pašu tikai ar pamatīgu nobīdi. Un galu galā RTR kā tiešraidi definēja iepriekšējās dienas ierakstu.
Bet ne tas ir interesantākais. Mani principā nesaistīja konkursantu uzstāšanās. Vislailākais prieks ir skatīties fonogrammas dziedoņus. Un vēl lielāks prieks ir vērot citus dziedoņus, kas sēž publikā un sajūsminās par lielisko dziedāšanas tēlošanu. Tad visi mainās vietām un sajūsminās jau par citu dziedoni. Un beigās visi ir “izdziedājušies” un visi ir arī apjūsmoti. Nu nekādi nevaru es atteikt sev to prieku, kuru var gūt no šādiem “dzīvajiem” koncertiem.
Piemēram, pēdējā vakara prieciņš man bija noskatīties kā cienītais mākslinieks V. Meladze cītīgi “dzied” savu dziesmiņu, tad pēkšņi sazin kāpēc sāk dziedāt sieviešu balsis. Šis turpina maukt savu (lai gan nav dzirdams), bet nevienas dāmas uz skatuves tā arī nav.
Bet rozīnīte visam bija Sinatras – My Way krieviskā versija. Aš mute iepletās no šoka – nekas nebija pārveidots (muzons identisks), tikai vārdi daudz maz iztulkoti. Neatradu internetos jaunā viļņa versiju, bet atradu citu (identisku). Lūdzu video:
Pirms pāris mēnešiem, kad staigāju apkārt un pētīju, kur var nopirkt jauno iPod Shuffle, biju iegājis arī iekš ELKORa. Tobrīd man vēl bija vēlme pirkt veco Shuffle modeli, jo nebija nekādas uzticības austiņās iebūvētajām vadības pogām. Iekš ELKORa tobrīd vecais Shuffle nebija, bet bija jaunais kurš maksāja tāpat kā citur 59Ls. Pagriezos un gāju prom. Galu galā todien nopirku jauno Shuffle pa tiem pašiem 59Ls iekš veicīša, kurš atrodas tieši pretī viesnīcai Latvija.
Tas bija nelielam ievadam
Vakardien nolēmu ieksriet iekš ELKORa un pasmieties par viņu “Noliktavas tīrīšanu”, jo neticēju, ka var būt kaut kas labs. Un konkrēti aplauzos. Izrādās, ka noliktavas tīrīšanu ir piedzīvojis arī jaunais iPod Shuffle, kura vecā cena bija nosvītrota (man pat nav ne jausmas kāda tā bija), bet es gandrīz apsēdos no dusmām, kad ieraudzīju, ka jaunā “noliktavas tīrīšanas” cena ir tieši 59Ls.
Es lieliski zinu, ka veikaliem šī ir normāla prakse, bet šitas jāndie iegrieza nervā.
Šonakt redzēju vienkārši traku sapni. Bija nejāgā bailīgi. Bija pat tik bailīgi, ka trīcēju pie visām miesām.. Tad es pamodos. Vēl joprojām drebēju. Nodomāju, ka tiešām nejēgā traks sapnis bijis. Turpināju drebēt. Un tikai tad ievēroju, ka esmu pilnībā atsedzies un guļu vispār bez segas kā rezultatā esmu nosalis un drebu.
Un šī ir arī mana pēdējā darbdiena pirms neilga atvaļinājuma.
Tikko izdomāju, ko es atvaļinājuma laikā darīšu vēlos vakaros. Paņemšu līdzi uz mājām savu pie datora piespraužamo zīmēšanas planšeti un zīmēšu komiksus, kuros nebūs nevienas pikantas ainas.
Šodien ir tāda sajūta, ka man šovakar kaut kur būtu jābūt. It kā kaut kas ir aizmirsts. Bet tas laikam tikai tā liekas. Da i kopš pēdejā superpubliskā pasākuma, kurā mani ļoti aizvainoja tikai tādēļ, ka pagadījos pa ķērienam, kad lietas negāja kā ieplānots, es diez ko nealkstu tādus pasākumus apmeklēt.
Toties es zinu ko šovakar darīšu. Ap pulksten 21:20 sarosīšos. Metīšu visu pie malas, atvēršu livetv.ru (konkrētāk šo te saiti http://livetv.ru/eventinfo/26434/) un noskatīšos šīs vasaras superpirkuma Diego debiju Juves sastāvā.
Juventus ace Diego is expected to make his debut for the club in tonight’s Peace Cup clash against Korean side Seongnam.
