Ceturdien uzvilku galvā mici,

Un es aizbraucu uz SPICI

Lai mierīgas man sirdsapziņas,

Meklēju es dāvaniņas

Apmeklēju daudzas bodes,

Dažās atradu tik kodes.

Tā ar neko nenopirku,

Sanāk, ka par velti mirku.

Uz galvas tā kā Raiņa sējums,

Uzkrīt doma – BEIDZIES KRĒJUMS

Krējums viens kā vilka pase

Šoreiz derēs ātrās apkalpošan’s kase.

Rinda tikai divi metri

Pirms manis pircēji vien četri.

Paiet stundas ceturksnis

Sāku palikt izmisis

Kaut rinda tikai divi metri

Pirms manis pircēji vien četri.

Ak kaut man matos būtu bante

Kasi aizņem RIMI tante.

Nokrāvusi preču čupu

Laikam vārīs mājās zupu.

Tā šī tante nekaunīgā

Taisa sastrēgumus Rīgā.

Mož tai pa ģīmi sist ar lasi,

Lai atbrīvo tā ekspres kasi?

Uz augšu tā pastiepusi snīpi,

Redzams kārojas tai pīpi.

Attaisīs tā maciņu,

Kad dabūs smēķu paciņu.

Jau cetrutdaļstunda pagājusies,

Bet tante vēl nav iepirkusies.

Beidzot piekrauj šamā lielo maisu,

Un aiziet, sabojājot gaisu.

Sanāk, ka pērkot krējumu vienu

Pie kases pavadīju visu dienu.

Piedziedājums vairākas reizes īpaši skaļā balsī: nāc uz RIMI, nāc uz RIMI, nāc, nāc!

Ar visu augstāk rakstīto gribēju teikt, ka kaut kāda SPICEs RIMI tante uztaisījās par baigo karalieni un izmantojot dienesta stāvokli ielīda ar saviem superlielajiem pirkumiem ātrās apkalpošanas kasē, kaut ko nomudījās un nobloķēja kasi uz kādām 15 minūtēm! Un tas viss laikā, kad cilvēki steidza veikt pirmsziemassvētku pirkumus, kā rezultātā pircēju bija daudz un ātrās apkalpošas kase bija tiešām liela priekšrocība tādiem kā man, kuri tik vien kā krējumiņu gribēja nopirkt, ko vakarā gardu muti notiesāt, sēžot pie eglītes.

Bet no darba projām neesmu es steidzies,

Šefs domā, ka tā manas uzcītības zīme,

Bet es nezināju, ka uz galda izlijusi līme

Nu jau pagājuši vesli divi mēneši kopš esmu atsācis apmeklēt trenažieru zāli. Iepriekš šo nodarbi pārtraucu pēc veiksmīgas muguras traumas iegūšanas un vēlākas tās atsvaidzināšanas.

Vispār notikums ir jau pāris nedēļas sens, bet katram gadījumam piefiksēšu.

Tātad. Man tiešām riebjas pūļi ar nepazīstamiem cilvēkiem tādēļ zāles apmeklējumu atlieku uz vēlu vakaru 21:00 – 21:30. Tā tas bija arī Tajā otrdienā, kad visu padarīšanu beidzu neilgi pirms 23:00. Nomazgājos, sapakojos un pirms braukšanas mājās nolēmu iebizot ģērbtuvju WC, lai arī zināju, ka pie reģistratūras arī tāda ir, bet tas tobrīd nelikās svarīgi.

Iegāju es iekšā un jau gribēju aizkrampēt durvis, pagriežot “atslēgas” sviru, kad konstatēju, ka plastmasas puļķis ir noņemts un palicis tikai neliels, kvadrātains strupulītis, kuru knapi varēja satvert ar pirkstiem…

Šajā brīdī nepieciešams neliels ieskats divas nedēļas senā pagātnē, kad iegāju šajā pašā WC, ieslēdzos un pusceļās durvis atsprāga vaļā, jo izrādās durvju aiztaisīšanas mehānisms tomēr nenostrādāja. Bet cilvēks bija pieklājīgs un godīgi durvis aizvēra.

Šo apstākli un plastmasas puļkas trūkumu man vajadzēja nopietni apsvērt pirms izdarīju nākamo darbību – satvēru kantaino metāla strupulīti, kas bija palicis pāri no kādreizējā aizbultāšanās mehānisma un pagriezu to par 45 grādiem. Konstatēju, ka brīnumainā kārtā durvis ir ciet. Pēc pāris sekundēm, kad flīzes uz sienas sāka likties pārāk garlaicīgas, sāku domās apvienot faktus: noņemtais plastmasas štrunts + atgadījums pirms divām nedēļām. Sagribējās uzreiz iet pie durvīm un mēģināt dabūt vaļā, bet veselais saprāts brīdināja, ka labāk pabeigt to, kas iesākts un tikai tad nervozēt par iespējamo pārtikšanu no tualetes papīra, ja durvis nebūs attaisāmas un mani uz sitiena nevarēs dabūt ārā.

Kā izrādījās, tad veselajam saprātam patiešām bija jēga uzticēties, jo durvis izrādījās ļoti ciet un metāla strupulīti es vairs pagriezt nevarēju. Sāku apsvērt iespējamos glābšanās variantus. Skaidrs bija tas, ka es nebiju pēdējais ģērbtuvēs un sliktākajā gadījumā varēju kādu vēl sasaukt, bet kaut kā bija jau kauns par to, ka es jau savas divas minūtes bija izmisīgi raustījis durvis. Tobrīd iešāvās prātā doma, ka, ja pirksti par vājiem, tad plaķenes būtu tieši laikā. Diemžēl tādas mantas man nebija, tādēļ sāku apsvērt alternatīvas, izmisīgo klauvēšanos un palīdzības lūgšanu atliekot uz vēlāku laiku. Un tajā brīdī ienāca prātā doma, ka kaut ko mazliet izturīgāku par maniem pirkstiem varu izveidot no atslēgām, kuras bija džinsu kabatā un tobrīd no sirds nopriecājos, ka biju jau paspējis pilnībā pārģērbties, jo šortu kabatā šādu ekstru nenēsāju.

Sekoja neliela mocīšanās ar atslēgām līdz beidzot tiku ārā.

Nu ideja skaidra, puisis bija baigi godīgs. Nu baigi godīgs.

Kādā jaukā dienā pie šī auto tirgotāja atnāca pircējs. Principā pircējs kā jau pircējs, ar acīmredzamu tieksmi neuzticēties Rumbulas auto tirgotājiem. Un tad sākās – Cik jums maksā tas bembis? Cik jums maksā šitas fordiņš? Kāpēc tam tur kraisleram nav stiklu? Jūs esat pārliecināti, ka tas modelis nav īpaši paredzēts tiem, kuri ciena svaigu gaisu mašīnā?

Galu galā noskaidrojās, ka puisim nav pārāk daudz naudas, lai uz bembjiem skatītos un, izvērtējot visus par un pret, izvēle tika izdarīta par labu micukam. Bet, lai gan auto tirgotājs bija godīgs bez gala un cenu nolaida cik vien zemu varēdams, tomēr pa vidu palika vēl 50Ls starpība un pircējs netaisījās piekāpties.

Tajā brīdī ļoti godīgais auto tirgotājs nospļāvās, norija krupi un bija gatavs padoties, pārdodot mašīnu par pašizmaksu. Bet tomēr gribējās, lai arī pircējs izrāda kādu pretimnākšanu.

- Ok, darām tā! – ļoti godīgais pārdevējs ierosināja – Es no mašīnas cenas atlaižu tos 50Ls, bet Jūs… – tobrīd viņa skatiens apstājās pie kāda priekšmeta, kurš tikko bija izņemts no pircēja kabatas – .. bet Jūs man atdodat to pilno cigarešu paciņu, kura Jums ir rokās!

Sekoja vārdu apmaiņa augstos toņos.

***
Nākošajā dienā pie godīgā auto tirgotāja atnāca jauna dāmīte un vēlējās nopirkt ko jauku un vasarīgu.

- Šis auto ir Jums tieši kā radīts, tam pat nav stiklu, lai Jūs varētu izbaudīt spirgto vasaras gaisu. Un tā motora skaņa ir tieši tāda kādai tai jābūt, ja neticiet man, jūs varat aizdzīt mašīnu uz vietējo servisu, lai pārbauda! – pircējai teica godīgais godīgais pārdevējs.. pag.. tas jau laikam vairs nebija godīgais pārdevējs.

***
Andreja kabatā iepīkstējās mazcenas nokia. Īsziņas teksts bija īss un kodolīgs: “Mašīnu nenopirku! Vajag iedzert!”

A cik ilgi marinēsi? Sekoja skandāls. Liels skandāls. Ļoti liels skandāls.

Nākamās dienas rītā Zigīts sēdēja dzīvokļa virtuvē un smēķēja marļuku, kad pa durvīm ievēlās karbonāde Andreja izskatā. Zigītim pat aizmēķētais marļuks no mutes izvēlās, izdedzinot bumbierenēs pamatīgu caurumu. Šis bija īpašs gadījums, tādēļ Zigīts pacēla no zemes savu izkritušo marļuku. Neko neteikdams aizgāja pie padomju laika sekcijas, attaisīja plauktu un no paša plaukta dziļuma izvilka pavisam noputējušu kosmosiņa paciņu, kuru principā bija plānojis pietaupīt kā dāvanu meitas izlaidumā, bet tā kā viņam nebija ne sievas ne meitas, tad šis šķita piemērots brīdis paciņas realizācijai.

Liels bija viņa pārsteigums, kad Andrejveidīgā karbonāde atteicās no šāda dārguma, izdvešot: – Pie velna šito smēķēšanu,  miegā redzētas Elitas paciņas dēļ no sievas pa muti norāvos…

1. Šūpošanās šūpolēs, brišana pa rasu un cāļu skaitīšana rudenī – rīta programma ar Anci Krauzi.
2. Latvijas radio 2 megamikss dienas vidū ar Normundu Rutuli.
3. Jaunais vilnis ar Intaru Busuli (par šo puisi man īsti nav viedokļa).
4. Šeit gaidu ieteikumus uz vakando ētera personības vietu raidlaikā no 21:00 līdz 24:00. Nepieciešama kāda īpaši izcila persona.
5. Sirsnīgas un emocionālas nakts sarunas ar Markus Riva.
6. Un programmas noslēgumā “What The F!” ar Emi līdz pašam rītam (video turpinājumā)

… tad man droši vien būtu kaķis. Bet tas nebūtu parastais kaķis vulgaris. Tas būtu “tu met bumbiņu es viņu atnesu” kaķis. Tas būtu “ak tad tu sēdi un dīvānā un dari neko.. nu nekas es atstiepšu kādu striķīti un ņaudēšu, lai tu ar mani spēlējies” kaķis. Tas būtu “es nagus asināšu tikai pret ādas un makslīgās ādas dīvāniem un krēsliem” kaķis, Un vēl tas būtu “man garšo firmas PURINA izstrādātā sausā kaķu barība sterelizētiem kaķiem PRO PLAN ar laša garšu” kaķis.

Nu un tad droši vien es laiku pa laikam sestdienās brauktu uz tuvējo veterināro klīniku/veikalu, lai iepirktu tieši kaķim pie sirds ejošo firmas PURINA sauso barību.

Un vienā no šādām reizēm es ieietu veikalā. Pasūtītu 3kg sveramās kaķu barības sterelizētiem kaķiem ar laša garšu. Pārdevēja tantiņa aiztecētu pie lielā sausās barības maisa un konstatētu, ka palikuši tikai 1,4kg. Un es tad padomātu un teiktu, ka baigi negribas jau par miltiem pārvērsto pārpalikumu pirkt. Un tad no kaut kādas blakus rūmes izskrietu dežūrējošā vetārste un pasviestu grandiozu ideju: “ņemiet reku šo jau safasēto 3kg iepakojomu”. Es droši vien apdomātu, ka man sanāk pārmaksāt tikai ap 0,50Ls un iepakojums arī normālāks par parasto maisiņu, un teiktu “ok, es tad ņemu šo te”. Paņemtu pasniegto maisu un aizietu pie kases, kur samaksātu 14,27Ls ar karti.

Kad maksājums būtu jau veikts, tantiņa droši vien ieskatītos, ka ir sajauktas pakas un sausās barības ar laša garšu vietā ir paņemta sausās barības paka ar tītara garšu, jo iepakojumi atšķiras stipri minimāli. Tad mēs droši vien sāktu štukot, kā lai šo problēmu atrisina. Naudu atpakaļ man droši vien nedotu, jo es taču maksāju ar karti. Un trakākais, izrādītos, ka nav atbilstoša 3kg iepakojuma ar laša garšu.

Un tālāk droši vien notiktu sekojošais. Mēs sāktu komplektēt maniem 14,27ls atbilstošu derīgu komplektu, kurā ietilptu 2 x 0,5kg mazie iepakojumi ar laša garšas sauso barību + 1kg iepakojums ar Royal Canin sauso barību, kuru vedīšu mammas kaķim + nelaimīgie 1,4kg ar no maisa sasvērto sauso barību ar laša garšu. Un man vēl atdotu 0,10Ls, kurus es būtu pārmaksājis ar karti.

Un nokārtu galvu es ietu, iekrautu pirkumus mašīnā un taisītos jau braukt prom, kad ievērotu, ka no zooveikala izskrien tantiņa un cītīgi kādu meklē. Nu kuru gan citu, ja ne mani, jo veikalā biju vienīgais apmeklētājs. Izkāptu es droši vien ārā no mašīnas un ietu apvaicāties, kas pa lietu. Un tad es pieņemu, ka izrādītos, ka šamā man ar karti maksājot izsitusi čeku nevis par 14,27Ls, bet par 0,27Ls. Ietu es maksāt tos atlikušos 14,00Ls. Kā izrādītos, tad būtu atšķiebies kaut kas savienojumā ar banku un manu maksājumu atteiktu. Nokārtu galvu es ietu uz tuvējo bankomātu un izņemtu naudu, ar kuru apmaksāt rēķinu, apmaksātu tos 14,00Ls un brauktu mājās ar domu, ka jāpārbauda bankas konta stāvoklis.

Aizbrauktu mājās, pārbaudītu konta stāvokli un secinātu, ka nekas lieks nav noskaitījies nost, ja neskaita to, ka nav noskaitīti arī tie sākumā samaksātie 0,27Ls.

Kā lielais secinājums no šī visa ir sekojošs: ja es būtu jauns, skaists un neprecēts, tad es turpmāk maksājot izmantotu tikai skaidru naudu.

Līdz ar visu notikušo ir arī būtiski mainījušās prasības, kuras tiek izvirzītas cilvēkam, atrodoties sabiedrībā. Vēl augstākas prasības tiek izvirzītas cilvēkiem, kuri ir īpaši pastiprinātā sabiedrības uzmanības lokā. Bet katrs cilvēks jau pēc dabas ir unikāls. Katram ir savas vēlmes, savas iegribas. Un šīs te vēlmes ne vienmēr saskan ar sabiedrības izvirzītajām normām. Viens greizs solis, viena vājuma pazīme un vari tikt izstumts. Bet sirdij jau nepavēlēsi un tad cilvēki sāk meklē veidus kā realizēt savas slēptās vēlmes tai pat laikā liekot domāt, ka tas ir sods nevis vēlmes piepildījums.

I par ko es tagad… Nu par to, ka iespējams viens puisis mums te atradis veidu, kā piepildīt savu sapni

Es iesaku ieviest tādu lietu valsts pārvaldē kā Labu laikapstākļu ministrs, kura pienākumos ir lielisku laikapstākļu nodrošināšana. Bet patiesībā mēs visi zināsim, ka tas būs pats parastākais linčojamais zēns, kuru skaisti nolinčot brīžos, kad citādāk vairs nevar un tauta prasīs rīcību. Ar nolinčošanu es, protams, domāju skaļu atbrīvošanu no amata ar pēc tam sekojošu skandālu par lielajām naudas summām, ko šis saņēmis un kuras iztērētas kompensācijās par amata zaudēšanu.