PacNelabais

Pa brīvdienām biju kāzās. Kāzas kā jau kāzas. Kā jau parasti. Ja neskaita to, ka vedēji manuprāt bija manāmi pārcentušies ar tiltiem. Stājāmies visos septiņos. Baigi nogurdinošs un ilgs pasākums. Bet kas intersanti: vienā tiltā neuzlido balons, otrā kuģis (papīra) nogrimst, trešajā vainags iekrīt otrādi… Pārējos tamlīdzīgas atrakcijas nenotika. Bet vienalga savādi.

Šodien man konkrēti piegriezās tas, ka TVNetā pie vārdadienām vienmēr ir vismaz viena lieka, t.i., šodien, piemēram, beigās bija vārds Donāts (vai Donats). Un es dusmu vājprāta lēkmē uzbliezu e-pastu tīkla pavēlniekam (webmaster) un BCC arī ziņu redaktorei (nezinu kāds viņai ar to sakars, bet iespējams šis nevietā nosūtītais e-pasts liks viņai sadusmoties un aiziet pie tīkla pavēlnieka un sarosīt to).

Un vai tu re, Donāts ir pazudis

Atbildes e-pastu, protams, (iespējams kā par laimi) neesmu saņēmis.

P.S. Iespējams, ka šī ir sakritība, bet ja vismaz pusgadu nekas nebija mainījies un tieši šodien pēkšņi viss mainās uz labu (ļoti žēl to dažu Donātu, kuri nesaņems apsveikumu šodienas viltus vārda dienā), tad es uzskatīšu, ka esmu to pūzni kaut nedaudz bet pabakstījis

Ja man kāds pirms šīm brīvdienām būtu teicis, ka izbraucot no Rīgas pulksten 12:00 līdz 19:00 vakarā nevarēs atrast normālu vietu pie kāda no Latvijas ezeriem, es nebūtu ticējis. Tagad vienmēr, kad šito iedomājos, negribot klusībā ierēcu.

Paldies Dievam, ka mēs vispār kaut kādu vietu atradām

Vietai protams bija savas nepilnības, piemēram, visa tā pļaviņa pilna ar riestojošām skudrām.  Tikko ieradāmies tur, gāju pa pļavu un pēkšņi zemē redzu, opā, velns ku daudz skudru vienuviet. Stāvu, skatos uz zemi, blenžu kā dzenis. Pablenzu, speru vienu soli ezera virzienā un jūtu, ka esmu iegājis lidojošos skudru mākonī. Pilna galva ar to labumu. Tobrīd man vēl nebija iztrādājusies bijība pret skudrām.

Bijība parādījās tajā brīdī, kad grābstoties gar baļķēnu, kurš bija nolemts sadedzināšanai, viena neliete uzrāpās man uz plaukstas un iekoda (vai ej nu tu sazini ko tur izdarīja) pirkstā. Tobrīd nodomāju - un šitas ir tas lielais skudrs kodiens no kura visi baidās. Pagāja piecas minūtes un jutu, ka man tas pirksts sāp tā, ka maz neliekas. Ej nu tu sazini ko viņa man bija izdarījusi, bet vēl tagad man tajā vietā ir tādi kā nelieli izsitumi. Sāpēs mazinājās tikai pēc kādas pusstundas.

Nākošā diena kā izrādījās bija vairāk nekā neforša (vismaz rīta pusē), pa nakti lija. Galu galā nācas braukt mājās

Kopsavilkums: nebija nemaz tik slikti. Noskaidroju, ka skudras ir briesmīgas. Noskaidroju, ka man ļoti garšo statoila moka. Tagad zinu kā no Līvāniem var aizbraukt uz Preiļiem. Un galu galā svētdien pa lēto iepirkās galda futbols, kuru tagad nevaru izdomāt, kurā istabas stūrī lai ierūmē.

Nu re, šodien pagājis tieši gads.

Šodien domāju, ka sasvīdīšos par normāla datorgalda atrašanas problēmām.

Mēbeļu veikalos es mu redzējis tikai kaut kādus līmētus lamināta štruntus ar izvelkamu dēli klavierei, bet man gribas vienkāršu parastu rakstāmgaldu - dēlis un četras metāla kājas, tjip tāds kāds ir birojos. Bet nav ne jausmas, kur tādus var izraut.

Ir daudz visādu lietu, kas man mājās būtu normāli pie compūtera japadara, bet nu man vajag galdu, jo šēžot uz dīvāna nekāda pastrādašana nesanāk.

Un tā kā esmu cilvēks, kas vienādiņ par kaut ko sasvīstas, esmu izdomājis, ka vārētu katru dienu konkrēti par kaut ko sasvīsties un par pārējo ne tik ļoti.

Piemēram, vakardien konkrēti sasvīdos par to, ka man pēc viesiem bija jānomazgā lielā trauku kaudze un es vēl ņēmu un istabas vidū izlēju sev virsū un uz grīdas katla saturu.

Un šodien esmu nolēmis, ka varētu sasvīsties par to, ka es gribu darbam jaunas coinas ausis. Bet es vēl apdomāšu šo jautājumu. Jo tas tomēr ir svarīgs lēmums. Man iespējams vajadzētu sasvīsties par kaut ko citu.

Es biju filmās redzējis, ka ir tizli cilvēki, kuram var iedot, piemēram, nazi un tas sevi vai apkārtējos smagi savainos sava tizluma pēc, bet to, ka kaut kas tāds ir iespējams dzīvē un plus vēl manu acu priekšā es nebiju iedomājies.

Ok, neviens cerams necieta.

Biju es brīvdienās vienā sportiskā pasākumā un tur viena no disciplīnām iekļāva sevī arī šaušanu ar peintbola šaujamo (īsti nezinu pat kā lai to nosauc). Un tur bija piegājusi viena kudze (laikam starp 35 un 40 g.v.). Iedod viņai pielādētu stroķi, lai šamā trenējoties pašauj pa mērķi. Un tad sākās. No sākuma viņa nevarēja saprast kā tas verķis jātur. Rokas savas nokoordinēt nevar, visu laiku tas šaujamais ir pavērsts viskautkur tikai ne uz mērķi. Galu galā, kāmēr viņa tur riktējās, vēl nejauši ņēma un izšāva. Un nākamais ko viņa dara ir sāk grozīties apkārt, pie tam tā plinte vienādiņ vērsta nevis gaisā vai uz zemi, bet paralēli zemei, kā rezultātā var trāpīt cilvēkiem.

Tāds niknums uznāk, kad par šito tizlumu iedomājos. Tur nopietni prasījās pēc kārtīgas daktera Bērziņa procedūras, lai smadzenes īstajā vietā iegrozītu!

Braukāju es salīdzinoši maz, tomēr ir lietas, kuras man traucē, piemēram, jauniete, kura izdomā, ka nepaskatoties uz aizmuguri var droši izskrituļot uz ceļa braucamās daļas tieši man priekšā, brīdī, kad pa pretējo joslu tuvojas cita mašīna un pēc tam turpināt skrituļot virzoties uz ceļa vidu, ir pilnīgi normāli. Devu pa mēmajiem. Kājas palika tādas pavēsas. Pietrūka tikai centimetru 20 līdz notriekšanai, jo likties nebija kur (pa labi žogs, pa kreisi cits vāģis un grāvis). Uztaurēju. A šamai pofigs, turpina tik savu nodarbi.

Tad vēl bija divas urliska paskata jaunietes, kas pa to pašu šauro ceļu izdomā it pa ceļa malu viena otrai blakus, lai gan tieši aiz grāvja ir gājējiem paredzēts celiņš. Un atkal neraža - pretī brauc džips (labi, ka ne autobubss, jo citadi mēs visi uz ceļa nesarūmētos). Kazas!

Nu un vakardien vispār kronis visam. Mācībnieks vilkās uz 30 km/h un nelaida garām Pilnīgs kašmars. Ar vienu pusi brauc pa asfaltu (tas ir pie Arkādijas parka) ar otru pa tramvaja sliedēm, uz kurām es jau biju iekārtojies apdzīšanai. Un dragā kā lielais. Apdzīt izdevās tikai gandrīz pie uzvaras pieminekļa.

Vispār sviests kaut kāds.

Bet Brenguļu alus ir viena makten laba manta.

Ja mani šodien jaunās brilles pievils tikpat ļoti kā jaunās, jēlaskājastaisošās cmukās tupeles, tad tie šķiet būs sliktāk iztērētie 100Ls manā mūžā.

Ļoti ceru, ka šodien līs lietus! Un vispār visu nedēļu varētu līt citādi šitas karstums ir diezgan neciešams.