Kādā saulainā vasaras dienā Zigīts sēdēja virtuvē, skatījās ārā pa logu, kūpināja kuplu sarkanā marļuka dūmu un dziedāja dziesmu par to, ka kādreiz viņam dārziņš būs. Uz Andreja jautājumu, ko tad šis tik priecīgs, Zigīts atbildēja, ka iedomājies, ka kādreiz šis saņemsies, nopirks zemi laukos un iekārtos kaut vai nelielu dobīti, kurā audzēs pats savu tabaku. Andrejs šo domu atzina par makten labu esam.