Sapņi

Turpmāk rakstītais būs interesants droši vien tikai man (lai es neaizmirstu), tādēļ iesaku netērēt savu laiku, lasot šos murgus.

Pēdejā laikā man ir kaut kādi superreālie sapņi. Vienā no tiem es vienam savam draugam prasīju, kāpēc pēdējo vairāku mēnešu laikā tiek likts mīkstais, bet diemžēl kā sapņos gadās interesantākā, t.i., atbildes daļa, palika kā miglā tīta un to es neatceros.

Tad nāca sapnis, kurā es kaut kur biju izracis vecā tipa padomju pusaudžu velosipēdu un ar to mēģināju braukt uz mājām. Pie tam priekšējā riepa bija tukša, bet es braucu. Jau te sākās tāds dīvains Rīgas mikslis. Braucu es uz Āgenskalnu, bet ap to vietu, kur ir Nacionālais teātris pēkšņi parādījās estakādes, loki, nobrauktuves un cits marazms. Nākošais ko es atceros ir tas, ka es sēžu vilcienā un ir mana pietura. Es izkāpju ar visu riteni un, aizgājis uz mājām (kas nav manas mājas), atskāršu, ka mugursomu ar dokumentiem un portatīvā datora somu (ar visu datoru) esmu atstājis vilcienā. Vilšanās neviltota. Tad es sāku dzīt rokā pazudušās mantas. Stacijā cilvēki bija neatsaucīgi un man nekas cits neatlika kā gaidīt, kad vilciens atnāks atpakaļ. Vilciens pienāca, es taisījos kāpt iekšā un tad es konkrēti sastresojies pamodos.

Un visbeidzot šonakt nosapņoju, ka man no mājas stāvvietas ir pazudusi mašīna. Apgāju apkārt savai un blakus mājai, bet nekur to neatradu. Tad taisījos zvanīt policijai un ziņot par zādzību. Bet tad kaut kāda nojauta man lika aiziet vēlreiz paskatīties un stāvvietu. Un tur tā bija. Garām gāja kaut kādi ārzemnieki un smējās. Un tad es sapratu, ka mani visu laiku ir filmējusi slēptā kamera. Sāku domāt, kā man tagad būtu jāuzvedas. Izdomāju tikai to, ka vajag sākt stulbi smieties par to cik veikli viņi mani ir iznesuši cauri (kāds man tagad par to padomājot ir kauns).

Un tad nāca nākamā epizode. Es esmu uz tā paša padomju laika velosipēda. Man ir jāpaspēj nokļūt kaut kur (iespējams uz centru). Atrašanās vieta ir pie Āgenskalna tirgus. Tur kur pasts, tikai pasta nav, tā vietā ir neliela stacija, un tirgus nav, un vispār tur ir smuki. Ir rudens – apmācies, bez lietus un jau nodzeltējušām un krītošām lapām. Tad mēs kaut kur iegājām, jo laika līdz vilcienam vēl ir daudz. Vilciena sliedes sākas no pasta (bet pasta nav) un iet Zeļļu ielas virzienā uz Koju pusi. Pa labi no sliedēm rets lapu koku ir mežs.

Sanāca tā, ka es vilcienu nokavēju. Vienīgā cerība bija ciskudrills (velosipēds) ar kuru es varēju vilcienu vēl panākt. Es sāku mīties pa kreiso sliežu pusi un izrādījās, ka braucu pa Bāriņu ielu gar ejnutursazinikādu skolu, kas ir uz šīs ielas un tūlīt jau būšu pie Eduarda Smiļģa ielas autobusa pieturas. Tālāk atkal migla…

Zinu tikai to, ka es šajā sapņa Āgenskalna tirgus rajona dzelzceļa stacijā neesmu sapnī pirmo reizi. Reāli dzīvē tur – šādā stacijā -  neesmu bijis. Vispār baigi interesanti.