Sestdien radās spontanā ideja aizšaut uz Euronics veikalu, kas atrodas Alfā, jo tur it kā esot miniatūrās “trakās ienas”, sakarā ar pāris jaunu veikalu atvēršanas “svētkiem”. Pie reizes izdomāju, ka varētu arī ķinīti ievērtēt.

Diemžēl (vai arī iespējams – kā par laimi) manis noskatītais 42′ TV jau bija izpirkts (neko daudz es par to nepārdzīvoju) un galu galā iepirkās 22′ datora monitors ar kuru principā esmu diezgan apmierināts.

Uz ķinīti tikt neizdevās, jo traucēja nepraktiskā biļešu/popkorna rinda un gaidīt vēlo vakara seansu 3 stundas arī nebija vēlēšanās.

Jau pa ceļam uz Alfu tika ievēroti pie Elkor Plaza esošie karuseļi. Mājās braucot biju par tiem aizmirsis, bet, braucot tieši tiem garām, kaut kā pēdējā brīdī ieslēdzēs labais pagrieziena rādītājs un stūre arī pagriezās tieši uz stāvlaukumu pie karuseļiem. Izskatījās jau forši. Tā kā man ir ļoooooti lielas bailes no augstuma, es pastāvēju savus 4 raundus zem tā karuseļveidīgā agregāta, kas griežas pietiekoši lielā augstumā un tad izdomāju, ka nav vērts maksāt 3Ls par griešanos aizvērtām acīm savu 20m augstumā. Tad nāca nākošais tikpat lielais propellerveidīgais elles agregāts, kura apmeklējumu uzreiz atmetu. Bet kaut kur jau izbraukt vajadzēja. Un tad mana izvēle kritas uz Extreme šūpoļveida agregātu ar karuseli šūpoļu vietā. Tika nopirktas biļetes un sākās stāvēšana rindā. Skatījos un brīnījos, ko tie cilvēki tur var spiegt. Nekā traka taču tur nav. Iekāpu iekšā, piespieda mani ar to drošibas mehānismu tā, ka ar grūtībām varēju paelpot un tad sākās. Ja es šo nosauktu par ellesmašīnu, tad tas vēl būtu maigi teikts. Ja sagadījās tā, ka šūpoļveida mehānismam ejot uz leju, sanāca būt ar seju kustības vizienā (tb uz zemi), tad tās bija pilnīgās auzas, likās ka sirds pa muti izkāps laukā. Sāku uztraukties par brillēm. Tad iedomājos par to, ka, ja drošības mehānisms atietu vaļā, tad man pie tiem rokturiem noturēties būtu vairāk kā neiespējami. Tad es centos neskatīties uz zemi. Skatījos uz pretī esošajiem cilvēkiem, lai galva nesareibtu. Tur princips tāds, ka ir trīs cilki, kuru laikā uzšūpo līdz maksimumam (pietrūkst savu 45 grādu līdz pilnam aplim) un tad biki ļauj atgūties. Pēc pirmā cikla es domāju, ka jau pagājuši vismaz visi 3 un tad atskanēja gaļasmašīnas balsī: “And here we go again!”. Un tā 3 reizes.

Pēc šitās gaļasmašīnas uz citiem karuseļiem pat paskatīties negribējās. Braucām uzreiz mājās. Pa ceļam ievēroju, ka nu nemaz nav labi. Viss biju ar aukstiem sviedriem. Un, kas pats trakākais, pie katras bremzēšanas likās, ka tulīt tūlīt izgriezīšu iekšas uz āru.

Pēc 4 stundām, kad mājās gāju gulēt, savu stundu vēl griezos tajā karuselī pirms aizmigu.