Ja man kāds pirms šīm brīvdienām būtu teicis, ka izbraucot no Rīgas pulksten 12:00 līdz 19:00 vakarā nevarēs atrast normālu vietu pie kāda no Latvijas ezeriem, es nebūtu ticējis. Tagad vienmēr, kad šito iedomājos, negribot klusībā ierēcu.

Paldies Dievam, ka mēs vispār kaut kādu vietu atradām

Vietai protams bija savas nepilnības, piemēram, visa tā pļaviņa pilna ar riestojošām skudrām.  Tikko ieradāmies tur, gāju pa pļavu un pēkšņi zemē redzu, opā, velns ku daudz skudru vienuviet. Stāvu, skatos uz zemi, blenžu kā dzenis. Pablenzu, speru vienu soli ezera virzienā un jūtu, ka esmu iegājis lidojošos skudru mākonī. Pilna galva ar to labumu. Tobrīd man vēl nebija iztrādājusies bijība pret skudrām.

Bijība parādījās tajā brīdī, kad grābstoties gar baļķēnu, kurš bija nolemts sadedzināšanai, viena neliete uzrāpās man uz plaukstas un iekoda (vai ej nu tu sazini ko tur izdarīja) pirkstā. Tobrīd nodomāju – un šitas ir tas lielais skudrs kodiens no kura visi baidās. Pagāja piecas minūtes un jutu, ka man tas pirksts sāp tā, ka maz neliekas. Ej nu tu sazini ko viņa man bija izdarījusi, bet vēl tagad man tajā vietā ir tādi kā nelieli izsitumi. Sāpēs mazinājās tikai pēc kādas pusstundas.

Nākošā diena kā izrādījās bija vairāk nekā neforša (vismaz rīta pusē), pa nakti lija. Galu galā nācas braukt mājās

Kopsavilkums: nebija nemaz tik slikti. Noskaidroju, ka skudras ir briesmīgas. Noskaidroju, ka man ļoti garšo statoila moka. Tagad zinu kā no Līvāniem var aizbraukt uz Preiļiem. Un galu galā svētdien pa lēto iepirkās galda futbols, kuru tagad nevaru izdomāt, kurā istabas stūrī lai ierūmē.