Vakardien atcerējos vienu savu bijušo kursa biedru. Padomāju, padomāju un nonācu pie secinājuma, ka parasti cilvēki, kuriem nepadodas basketbols, futbols vai cits cilvēks pret cilvēku kontakta sporta veids, izvēlas spēlēt volejbolu. Vispār šitas man ienāca prātā brīdī, kad pirms kāda pusgada izteicu vienam savam jaunajam darba kolēģim piedāvājumu nākt spēlēt basketbolu. Un viņš pateica, ka basketbolu gan nē, BET VOLEJBOLU…
A bet kāds tam ir iemesls? Bailes no pretinieka? Pasarg Dievs šams vēl piedursies vai pagrūdīs! Volejbolā nekas tāds nenotiek, tur katrs izolēts savā laukuma pusē. Protams, volejbols ir spēle interesanta, bet man nav saprotama šāda distancēšanās no citiem komandu sporta veidiem.
Edgars Jēkabsons teica,
Jūlijs 1, 2008 pie 11:20 priekšpusdienā
Es par to, ka moš labāk jāspēlē volejbols, iedomājos pēc 2 ar salīdzinoši nelielu atstarpi notikušām potītes traumām (kā parasti - piezemēšanās ar citu spēlētāju palīdzību).
Tiesa, tāpat basketu, futbolu utt gribas spēlēt
PacNelabais teica,
Jūlijs 1, 2008 pie 11:25 priekšpusdienā
Jā, traumas ir bijušas (it sevišķi potītēm). Bet ļoti daudz kas ir atkarīgs arī no pretiniekiem. Ir tādi, kuri brutāli dauza pa rokām un kājām un ir citi, kuri spēlē kā pret vabolēm
Ģirts teica,
Jūlijs 2, 2008 pie 1:48 pēcpusdienā
Nu volejbolā 2x izmežģīju potīti (vienu reizi uzlecot uz pretinieka kājas, kad liku bloku, bet otrā reizē vienkārši neveiksmīgi piezemējos). Volejbols ir mana mīļākā sporta spēlē (īpaši pludmales) - agrāk pat piedalījos Latvijas čempionātā.
Tāpat es spēlēju arī futbolu, kurā 2x dabūju ceļa traumu. Viena bija no pretinieka spēriena (gribu domāt, ka netīša), otra pēc tam, kad kārtīgi nebija izārstāte pirmā. Tagad no sporta jāpaiet malā vismaz uz gadu.
Tāpat es spēlēju arī basketbolu. Basketbols, lai arī ir kontakta sporta veids, ne tuvu nav tik bīstams kā futbols. Tur man traumas nav gadījušās un basketbolu arī esmu spēlējis vismazāk.
Tāpat es spēlēju hokeju (uz dīķa) ziemā un hokeju (uz asfalta ar skrituļslidām) vasarā. Un es to daru tāpēc, ka man patīk sports, nevis tāpēc, ka es nebaidītos gūt kādu traumu.
Lieta ir tāda. Ja baidīsies gūt traumu, tad visdrīzāk ar Tevi tā arī notiks. Kā lai neatceras pirmo ceļgala traumu (sastieptas/sarautas sānu saites) - tieši pirms sacensībām domāju, ka nebūtu vēlams kaut ko sačakarēt, bet otrajā spēlē viens no pretiniekiem ar taisnu kāju iebrauca no sāna celī. Atmiņas nav patīkamākās, taču tas nenozīmē, ka pēc gada es atkal nespēlēšu sacensībās. Arī pēc pirmās traumas man teica, ka gadu neko nevar darīt, taču tikko varēju normāli paskriet, es atkal biju sporta laukumā un nebaidījos no traumas. Taču kaut kādu pastulbu sakritību dēļ sanāca tā, ka atkal tā pati trauma tam pašam celim un atkal jāguļ slimnīcā, bet es zinu, ka es vēl atgriezīšos un spēlēšu gan volejbolu, gan basketbolu, gan futbolu, gan hokeju, gan varēšu slēpot uz kalna, gan varēšu darīt visu ko vēlos. Neviens sporta veids nav tāds, kurā nevar gūt traumas
PacNelabais teica,
Jūlijs 2, 2008 pie 2:29 pēcpusdienā
Par futbolu tiesa kas tiesa. Cik esmu spēlējis, futbolā vienmēr traumas dabūt vieglāk.
Kas attiecas uz basketbolu, tad tur tomēr arī gadās, piemēram, neveiksmīga piezemēšanās vai dabūšana ar elkoni pa seju, lecot pēc atlecošajām. Pirms divām nedēļām pats, griežoties ar bumbu rokās, nejauši iesitu pa saulīti pretiniekam (te gan jāpiezīmē, ka neapzināti, jo iepriekšējā reizē, kad paskatījos uz to pusi, tur neviena vēl nebija).
Nu jā, bet kādēļ tieši daudzi volejbolisti izvairās no citiem sporta veidiem, tas vēl joprojām nav skaidrs. Un es nedomāju, ka pie vainas varētu būt tikai traumatisms.
Ģirts teica,
Jūlijs 4, 2008 pie 9:17 pēcpusdienā
Haha, atgādināji man par to ar iesišanu pa saulīti ar elkoni. Tas ir triks, kuru bieži esmu izjutis un dažreiz arī izmantojis basketbola sacensībās skolā vai rajonā