Vakardien vakarā sāku līmēt flīzes uz sienas. Pareizi tas jādara tā, ka pašu apakšējo rindu nelīmē, bet tā vietā pieskrūvē pie sienas kaut ko taisnu (pie mēram skārda profilu) un sāk līmēt virs tā. Tas nepieciešams, lai varētu flīzes pareizi nolīmeņot. Nu un vakardien vakars jau bija klāt, bet man nav nekāda profila. Dabuju aizņemties. Bet še tev nu bija, eju uz māju ar visu to profilu un skat skat pie būvgružu konteinera mētājas kaut kas garš un taisns. Neko darīt, jāiet iebomžot. Un vai tu re, tieši tas ko vajag – aptuveni 2,5m garš metāla profils, kas jau ir izmantots flīžu līmēšanai. Tā es tiku pats pie sava profila.

Nu jā, un tā es vakardien flīzējos līdz galu galā gulēt tiku tikai pusdivos. Cēlos 7:00 un bik pēc astoņiem jau biju centrā. Nu un tas laikam bija par iemeslu tam, ka es aizsapņojos par flīzēšanas problēmām un nožāvos no Origo kāpnēm (pie luksoforiem). Nu tā smuki nolikos no trešā vai otrā pakāpiena. Saplēsu uz ceļgala bikses. Centos neskatīties apkārt, lai nejustos vēl neērtāk.

Tas man atgādina to, ka pirms pieciem gadiem braucām ar mašīnu uz mājām, izdomajām pusceļā izkāpt ārā ceļa malā pačurāt un es mašīnu lukturu apžilbināts neievēroju, kur beidzas līdzenums un sākas grāvis. Un iežāvos tajā grāvī iekšā.