Ļoti reti, bet reizēm mēdzu būt ļoti pieklājīgs. Tieši par pieklājību arī būs šis stāsts.

Sensenā pagātnē (pirms 2 nedēļām) es gāju iekšā tajā foršajā sporta kompleksā, kurš atrodas pie uzvaras pieminekļa. Ieeja mājā ir caur divām durvīm (faktiski tāda kā slūžu sistēma). Tas nozīmē, ka, lai tiktu iekšā, ir jāiziet cauri vienām stiklotām durvīm, metru garai starpdurvju telpai un otrām stiklotajām durvīm. Stikla durvīm, protams, ir tāda priekšrocība, ka var redzēt, kas aiz tām notiek. Bet ne šajā konkrētajā gadījumā, jo starp durvju telpa ir tikpat kā neizgaismota un, ja labi paveicas, var redzēt tikai blavus cilvēku siluetus, kuri atrodas starpdurvju telpā. Tieši šis apstaklis mani iegāza pirmajā reizē, kad es knapi pamanīju pieaugušo siluetus, bet nepamanīju tumsā esošo bērneli, ar kuru arī saskrējos.

Šoreiz (tajā reizē pirms 2 nedēļām) es biju jau mācīts un pirmo kļūdu vairs cerēju nepieļaut. Jau pienākot pie durvīm, ievēroju ka ārdurvis pašas no sevis nokustas, kas nozīmē to, ka kāds ir iegājis starpdurvju telpā, lai ietu ārā. Arī cilvēku siluetus pamanīju tādēļ nolēmu nekur nesteigties un būt pieklājīgs, attaisot ārā nākošajiem durvis. Durvis starp citu taisās vaļā uz manu pusi. Tātad labāko nodomu vadīts atveru es durvis un gaidu kad ļaudis iznāks ārā, bet nākamajā momentā pa durvīm, ar uz priekšu izstieptām rokām, izskrien ārā viens sākumskolas vecuma sīkais un laikam nesastapis gaidīto pretestību no durvīm, kuras es biju pamanījies atvērt, turpat noliekas uz mutes.

Tad ārā iznāca vēl viens sīkais un tante, kura bubināja kaut ko par skriešanu un neskatīšanos, kur skrien. Pašam kritējam viss bija ok, jo jau nākamajā brīdī šis jau bija piecēlies kājās.

Prologs.

Pirmkārt vēlos uzsvērt, ka nedomāju, ka turpinājumā rakstītais ir mana kaut kāda superoriģināla ideja. Pieņemu, ka šo jau 100% pirms manis ir izdomājis kāds cits, bet es nevaru uz sitiena iedomāties, no kurienes nākusi šī ideja.

Vakardien aizgāju gulēt un biju jau laikam gandrīz aizsnaudies, kad pēkšņi nez no kurienes galvā parādījās ideja..

Ideja.

.. tātad situācija sekojoša. Ir pieņemsim sagūstīti 10 cilvēki. Sagūstītāji izvēlas vienu gūstekni X un dod viņam uzdevumu. Kaudzītē sajauktā secībā uz galda stāv 10 kārtis ar muguriņām uz augšu. Viena no kārtīm ir pīķa dāma. Un šim te X jāspēlē uz savu un pārējo gūstekņu dzīvībām. X var pirms katras nākamās kārts atvēršanas beigt “spēli” un, kopā ar spēles laikā atbrīvotajiem kolēģiem, sveiks un vesels doties mājās, bet pārējie sagūstītie kolēģi tiek nogalināti.

Ja X tomēr izvēlas spēli turpināt, tad:

• Ja kārtējā atvērtā kārts nav pīķu dāma, tad tiek atbrīvots kāds no pārējiem deviņiem gūstekņiem;
• Ja kārtējā kārts ir pīķu dāma, tad gan vēl neatbrīvotos gūstekņus, gan X nogalina.

Un tad mani patiesībā pamodināja doma par to, cik kārtis es X vietā būtu gatavs atvērt, pieņemot, ka pārējie sagūstītie ir man nepazīstami cilvēki.

Pēc Positivus ietvaros apmeklētās P. Dohertija uzstašanās izdomāju, ka vajag “iepirkt” arī viņa šogad iznākušo soloalbumu, ko arī vēl vasarā izdarīju. Nekas jau superduperīpašs nav, BET ir pāris dziesmiņas kas ir diezgan klausāmas. Manuprāt labākā dziesma visā albumā ir “Last of the English Roses”. Un vakardien es beidzot noskatījos arī klipu.. gandrīz līdz galam.

Pēdējā laikā tracis sacelts ap Rammstein klipu, ka tur “ai un vai”, bet es saku, ka “Last of the English Roses” klipa nobeigumu man nebija pa spēkam noskatīties.

Pa brīvdienām divas dienas pēc kārtas rīta pusē redzēju vienu un to pašu sapņa fragmentu.

Es braucu mašīnai pie stūres, bet blakus gāzes pedālim ir iekārtojies viens liels, trekns, briesmīga paskata trusis un grauž man nost labās kājas pirkstus. No sāpēm pamodos un konstatēju, ka pa miegam esmu izbāzis kāju no segas apkašas un kaķis, izmantojot izdevību, cītīgi kož man labās kājas īkšķī.

Tātad šodien Vesta kungs būtu teicis sekojošo (neesmu pārliecināts par ketegoriju):

“Taylor, I’m really happy for you, and I’m gonna let you finish, but Markus Riva had one of the best videos of all time”

P.S. Info tiem, kas tankā.

Tātad mans nākamais lielais divdienu plāns ir tikt pilnībā uz pekām līdz piektdienai, lai varu mierīgi dzerst un braukt ar riteni, protams, ne abus reizē.

BRĪDINĀJUMS: Visi notikumi un personāži ir izdomāti. Ja kāds saskata līdzību ar sevi, lai pārdomā savu attieksmi pret apkārt notiekošo.

Ievads.

Kādu dienu blondais Krišjānis sēdēja parkā uz soliņa, lasīja savā telefonā jaunākās ziņas un filizofēja par to vai nav vienalga kādā veidā kaujamo lopiņu nogalina. Beigts ir un paliek beigts. Viņš skaļi internetos lamāja visus jaunā likuma pretiniekus par liekuļiem un dedzīgi smējās par sev līdzīgi domājošo zīmētajām karikatūrām un jokiem.

Pēc kāda laiciņa.

Blondais Krišjānis sēdēja parkā uz soliņa un baudīja jauko dienu. Te pēkšņi viņš ievēroja, ka viss visapkart apstājas un mazliet satumst. Un tad viņa priekšā parādījās labā feja, kura teica:

- Krišjāni, es esmu labā feja un man tev ir svarīgs paziņojums. Liktenis ir lēmis, ka tev tieši pēc nedēļas ir jāmirst, bet es esmu labā feja un ļaušu tev izvēlēties kā tas notiks. Pēc tam, kad būsi izdarījis savu izvēli tu par šo sarunu aizmirsīsi un dzīvosi tālāk neko par savu gaidāmo nāvi nezinot.

Krišjānis tik iepleta muti un nespēja bilst ne vārda. Tāpēc labā feja turpināja:

- Krišjāni, uzklausi savus trīs iespējamos nāves scenārijus, bet izvēlies uzmanīgi. Tātad scenāriji ir sekojoši:

1. Tu ej pa ielu, tev no aizmugures pienāk cilvēks, izrauj no azotes pistoli, BAMS, šāviens galvā un tu esi beigts uz vietas;
2. Tevi saķer bars nariku, ievelk vārtrūmē, ar trulu nazi neveikli pārgriež tev rīkli aptīra kabatas un tad sēž un skatās, kā tu piecas minūtes rīsties un cīnies par dzīvību līdz nosmoc pats savās asinīs. Process ir tik ilgs, jo nariki kaut kā neprasmīgi visu štelli izdarīja.
3. Tevi kaut kāds sadzēries maniaks apdullina, ievelk vārtrūmē, sasien un, tiklīdz tu atgūsties, ar āmuru sāk pārvērst visus tavus kaulus putriņā, sākot ar mazsvarīgākajiem. Pusstunda nebeidzamas baudas garantēta.

Krišjānim pār lūpu notek siekala. Labā feja pasmaida un uzmundrinoši saka:

- Nu, Krišjān, laiks izvēlēties!

- Es.. es.. laikam izvēlos pirmo variantu.

- Bet, Krišiņ, kāpēc gan pirmo variantu?

- Nu tas ir ātrākais un nesāpīgākais.

- Nu bet, ja tev vienalga jāmirst, vai nav vienalga kā tas notiek? Vismaz būtu lozes vilcis.

- Nē, nē, nē! Lūdzu, lūdzu neliec man ilgi mocīties – Krišjānis sāka raudāt un pamodās savā svaigi piešmucētajā gultā.

Kādā saulainā vasaras dienā Zigīts sēdēja virtuvē, skatījās ārā pa logu, kūpināja kuplu sarkanā marļuka dūmu un dziedāja dziesmu par to, ka kādreiz viņam dārziņš būs. Uz Andreja jautājumu, ko tad šis tik priecīgs, Zigīts atbildēja, ka iedomājies, ka kādreiz šis saņemsies, nopirks zemi laukos un iekārtos kaut vai nelielu dobīti, kurā audzēs pats savu tabaku. Andrejs šo domu atzina par makten labu esam.

Ja sit, tātad mīl.

Izsvītrojam šo no sava niecīgā tautas parunu un sakāmvārdu krājuma un ierakstam dzīves realitātei atbilstošāku variantu:

Ja sit, tātad stiprāks.

Kad beidzot pienāks tā diena, kad arī motociklistiem būs jāievēro ceļu satiksmes noteikumi?